Decembrī kopā ar vecākiem svinējām Ziemassvētkus.
Klausoties Ziemassvētku dziesmas, meitarojām rotājumus eglītei. Īpaši skaisti sanāca salmu eņğelīši, un interesanti bija arī čiekuru rūķīši. Rotājām ne tikai eglīti, bet arī istabu.
Dzintra lielākajām meitenēm mācīja veidot puzurus no salmiem un dzijas. Bet vienkāršākas ‘saulītes’ veidojām no kartupeļa, kurā saspraustas smilgas.
Tad noklausījāmies Ziemassvētku stāstu par mazo Jēzus bērniņu Betlēmē, un dziedājām Ziemassvētku dziesmas.
Protams, kuri svētki ir bez garšīgiem cienastiem? Šoreiz mēs paši mācījāmies gatavot piparkūkas. Cik gan tas bija interesanti: kaisījām miltus, izrullējām mīklu un ar formiņām spiedām piparkūkas, un tad likām tās krāsniņā cepties. Kas tā bija par jauku Ziemassvētku smaržu, kas izplatījās pa visu māju, kad pirmās piparkūkas bija gatavas!! Mielojāmies arī ar māmiņu ceptajiem pīrādziņiem, šķovētiem kāpostiem un citiem tradicionāliem latviešu Ziemassvētku ēdieniem.
Un tad pēkšni atskanēja zvaniņu skaņas, un, lielo dāvanu maisu pār plecu nesot un visiem labvakaru vēlot, pie mums ciemos atnāca pats Ziemassvētku vecītis! Viņš mums izstāstīja interesantu notikumu par zaķi un kaķi, kurus tajā dienā mežā saticis, un nolasīja mums arī Kārļa Skalbes pasaku “Ziemassvētki mežā”.
Mēs, savukārt, aicinājām Ziemassvētku vecīti uz rotaļām, pēc kurām vecītis raisīja vaļā dāvanu maisu, iepriekš gan apjautājoties, vai esam cauru gadu labi mācījušies un uzvedušies. Lai tiktu pie skaistajām dāvaniņām, kā nu kurš mācējām – vai paši, vai ar mammu un tētu palīdzību – dziedājām Ziemassvētku vecītim dziesmiņas un skaitījām dzejoļus, no vienkāršākām, visiem pazīstamām dziesmiņām kā “Kaķīt’s mans” līdz pat sarežğītākiem I. Zanderes dzejoļiem kā “ Debesis”. Ziemassvētku vecītis bērniem no Latvijas bija atvedis arī tik gaidītos bērnu žurnālus “Spicīte”, “Zīlīte” un “Ezis”. Vakara noslēgumā laukā dedzinājām brīnumsvecītes un viens otram velējām Priecīgus Ziemassvētkus!