Tuvojoties laikam, kad diena kļūst garāka, ‘lielāka’ par nakti un saule pagriežas uz vasaras pusi, mēs skolā svinējām pavasara saulgriežu svētkus jeb Lieldienas. Pārrunājuši šo svētku nozīmi un svinēšanas tradīcijas, ķērāmies pie oliņu krāsošanas. Māmiņas jau laicīgi bija sarūpējušas sīpolu mizas. Bet mēs paši devāmies laukā salasīt dažādus ziediņus, lapiņas un zāles stiebriņus, ar ko padarīt mūsu krāsotās oliņas skaistas, košas un vienreizējas.
Olu krāsošana Lieldienās ir darbs, kas prasa lielu rūpību un pacietību. Nav nemaz tik viegli noturēt tādu apaļu (un viegli plīstošu …) oliņu rokās, vienlaikus noklājot to ar rotājumiem un ietinot sīpolu mizās! Tāpat pacietība nepieciešama, arī gaidot, līdz oliņas būs novārījušās un tās varēs ņemt laukā no katla, tīt vaļā un apbrīnot to rakstus, kas katru reizi ir citādāki un pārsteidzoši skaisti. Uzticējuši olu vārīšanu mammām, mēs gatavojāmies lielajam pavasara koncertam.
Bet kad oliņas bija novārītas, mēs tās iztinām, salikām lielā grozā un devāmies uz tuvējo parku, kur gājām rotaļās, ripinājām oliņas, sarīkojām olu kaujas un, protams, mielojāmies ar dažādiem gardumiem.
Svētku beigās katrs saņēma uz māju pa pūpola zaram, lai nākamajā rītā, Pūpolu svētdienā varētu nopērt mājiniekus, un lai mēs visi visu gadu būtu apaļi, veseli un priecīgi.