Šogad daži diegabikši ielīgot Jāņus devās uz kaimiņzemi Beļģiju, kur skaistā pļavā, atgādinot Latviju, Jāņus jau vairākus gadus latvieši svin kopā ne tikai ar beļģu draugiem, bet arī ar lietuviešiem un igauņiem. Vakara gaitā bija vainagu vīšana, siera degustācija, danči un dziesmas. Neaizmirstams bija lielais ugunskurs, kurā mēs sadedzinājām pagājušā gada vainadziņus. Ar lielām acīm noskatījāmies kā drosmīgākie leca pāri ugunskuram. Bet visvairāk mums patika iet rotaļās, kam īpašu pieskaņu deva latviešu folkloristu mūzikas skaņas.
Nakšņojām līdzpaņemtajās teltīs un no rīta, kad lielais līgotāju pūlis jau bija izklīdis, klausījāmies putnu balsīs, bridām pa rasas slapjo zāli un mūsu puikas sacentās veiklībā ar kokiem, kā jau puikas.
Nākamajā nedēļas nogalē ar meijām, kalmēm, ozolzariem, papardēm un citām Jāņu zālēm, diegabikši vasaras saulgriežus devās svinēt arī pie Edvarda un Ralfa mammas Līgas. Mēs sveicām viņu ar Jāņu dziesmām, izdziedot līgotnēs, ka esam piekusuši, jau no agra rīta lasot Jāņu zāles, esam tālu ceļu braukuši no visām malu maliņām un negribam, lai līst lietus, jo tad salītu mūsu Jāņu zāles un salītu mēs paši. Jāņu māte mūs sagaidīja ar latviešu rupjmaizi un Jāņu sieru, kas ir Līgo vakara galvenais ēdiens – apaļš un dzeltens kā saule tas simbolizē pašu sauli.
Kad Jāņa bērni pēc ceļa bija atžirguši, ķērāmies pie vainagu vīšanas. Nadīne šogad centās pati nopīt savu vainadziņu, un ar nelielu mammas palīdzību izdevās patiešām krāšņs vainags no dažādām pļavas un dārza puķēm. Bet pati pirmā pie sava skaistā raspodiņu vainadziņa tika Amēlija. Mammas pinot vainagus dziedāja latviešu tautasdziesmas. Visvairāk dziesmu zināja Ālerses kundze. Mums bija liels prieks redzēt viņu atkal ciemojoties pie diegabikšiem.
Un kuri latviešu gadskārtu svētki iedomājami bez rotaļām! Izspēlējām vairākas rotaļas, kuras jau bijām apguvuši mācību gada laikā un iemācījāmies arī mums jaunu, īpašu Jāņu rotaļu “ Šurp, Jāņa bērni”.
Rotaļām sekoja rituāla Jāņu uguns iedegšana lāpās un sarunas par šiem vasaras gadskārtu svētkiem. Bērni kā pirmo iemeslu ugunskura kurināšanai minēja, veco vainagu sadedzināšanu – Kristiāns un Reinis abi kopā nopietni stāstīja, ka tad sadegot visas nerātnības un blēņas:), savukārt Jasmīne atcerējās, ka citu gadu esam lekuši pāri nelielam ugunskuram. Anna mums pastāstīja, kuros saulgriežos ir visgarākā diena, visīsākā nakts un otrādi. Bet skolotāja papildināja, ka Jāņuguns simbolizē saules uzkāpšanu debesu kalnā, lai saules gaita būtu nepārtraukta.
Mācījāmies dziesmiņu par sesku un krupīti, kas aiz kalniņa dūmus kūpināja, un izskrējāmies rotaļā “ Gulēja saulīte”. Un tad jau atkal Jāņu bērni bija izsalkuši un varēja mieloties ar pīrādziņiem, latviešu tradicionālajiem salātiņiem un citiem ēdieniem.
Mīļš paldies Līgai par mūsu uzņemšanu un Robertam par iejušanos Jāņa tēva lomā!
Un laika mātei paldies par silto un saulaino dienu!