„Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.”
Īsi pirms pašiem Ziemassvētkiem šos gaišākos svētkus gada tumšākajā laikā svinējām arī mēs, diegabikši. Ziemassvētku svinēšanu mēs sākām ar Ziemassvētku rotājumu veidošanu. Tā kā Ziemassvētki ir saulgriežu svētki – laiks, kad saulīte pagriežas uz pavasara pusi un nes aizvien vairāk gaismas un siltuma, arī mūsu rotājumi bija saistīti ar saules un gaismas tēliem. Mazākie bērni veidoja saulītes no kartupeļiem un smilgām, bet lielākie – zvaigznītes no salmiem un krāsainiem dzīpariem, ko iekārt eglītes zaros.
Kad eglīte bija izpušķota, bija pienācis īstais brīdis nodziedāt tadicionālās Ziemassvētku dziesmas „Ak, eglīte” un „Priecīgi Ziemassvētki klāt!” Helga bērniem nolasīja Ziemassvētku stāstu par Jēzus bērniņa piedzimšanu, un mēs visi kopā nodziedājām vispazīstamākās Ziemassvētku dziesmas „Klusa nakts, svēta nakts” un „Jūs bērniņi nāciet”. Lai uzburtu īstu latviešu Ziemassvētku smaržu un garšu, mēs ķērāmies arī pie piparkūku cepšanas. Milti putēja, mīkla tika sparīgi mīcīta un rullēta, un drīz vien visdažādākās formas piparkūkas sāka pildīt cepešpannu. Šis darbiņš sagādāja lielu prieku visiem, un neviens, kā izrādījās, tam nebija par mazu.
Kamēr cepās piparkūkas, Aija mums mācīja dziedāt pāris jaunas dziesmiņas – par rūķīti, kas klusi un nemanāmi nes savu dāvanu maisu no mājas uz māju, un dziesmiņu, kuru mācoties, bērniem bija jāatmin, kam tad ir baltākā, kam – skanīgākā, kam – spožākā, kam – dāsnākā un kam – saldākā dvēselīte. Tiem, kas šo dziesmiņu vēl nezin, varam pačukstēt, ka pareizie atminējumi ir: Ziemassvētku sniedziņš, Ziemassvētku zvaniņš, Ziemassvētku svecītes, Ziemassvētku vecītis un Ziemassvētku miedziņš.
Kad nu bijām pieminējuši gan Ziemassvētku vecīti, gan zvaniņus, tad, protams, bija jādzied arī dziesma „Zvaniņš skan”.
Liela bija visu sajūsma, kad mūsu mazo zvaniņu skaņām atsaucās kāds dobjāks un skanīgāks zvans, un pa durvīm, milzīgu dāvanu maisu plecā, ienāca pats Ziemassvētku vecītis! Viņš bija nācis garu un tālu ceļu, un nesen kā saticis kādu vīriņu, kas pazaudējis vienu no saviem skaistajiem rakstainajiem cimdiņiem. Mēs visi varējām noklausīties Ziemassvētku vecīša pasaku par to, cik brīnumainas lietas bija atgadījušās ar šo pazaudēto cimdiņu. Ziemassvētku vecītis pa ceļam bija arī nosalis un vēlējās sasildīties, ejot ar mums rotaļās. To labprāt gribējām arī mēs, kaut visu acis laiku pa laikam tika mestas uz dāvanu maisa pusi …
Un tad tas brīdis bija klāt! Ziemassvētku vecītis raisīja vaļā dāvanu maisu un sauca pa vienam visus rātnos, čaklos un mīļos bērnus, kas mūsu skoliņā mācās. Katrs bērns bija arī sagatavojis mazu dāvaniņu Ziemassvētku vecītim – vai nu skaistu Ziemassvētku dzejolīti, vai savu mīļāko dziesmiņu, ar ko iepriecināt Ziemassvētku vecīti.
Pēc meistarošanas, dziedāšanas, piparkūku cepšanas, rotaļās iešanas un dāvanu saņemšanas mēs visi sēdāmies pie mielastu galda, uz kura bija gan pelēkie zirņi ar speķi, gan pīrādziņi, gan sautēti kāposti, gan dažādi salāti, kurus parasti ēd svētku reizēs Latvijā.
Svētku nobeigumā mēs devāmies laukā, lai brīnītos un priecātos, degot brīnumsvecītēm, un ar šīm mazajām gaismiņām tuvinātu lielās gaismas nākšanu!
Liels paldies visām māmiņām un tētiem, kas bija parūpējušies par svētku galdu un palīdzēja pie neskaitāmiem darbiņiem visu svētku laikā!
Paldies arī Roterdamas Zviedru baznīcas saimniekiem par viesmīlību un laipno uzņemšanu!
Lai mums visiem darbīgs un veiksmīgs nākamais gads!